January 31, 2018
Visvaldis

Agrāk Visvaldis bija krodzinieks. Iespējams, arī tu esi bijis leģendārajā “Muklājā” un ēdis tik pat leģendāros viņa pagatavotos ēdienus. Pirms dažām dienām viņam palika 62 gadi. Katru trešdienas vakaru pl. 20 Kaņepes Kultūras centrā Visvaldis “paver aizkaru un ļauj ieskatīties savā pasaulē” – dalās ar stāstiem par mūziku, kas viņam ir tuva, un kopā ar atnākušajiem klausās plates un diskus.

– Kā tu pirmoreiz nokļuvi KKc?
– Kad Kaņepes centram bija trīs gadu jubileja, man Dāvis paprasīja paspēlēt. Es diezgan noraustījos, jo anonīmai auditorijai spēlēt ir pilnīgais bezceris īstenībā. Pielāgoties es nevaru, uz kompromisiem iet man ir ļoti grūti, un tad es nolēmu – divus cilvēkus es labi pazīstu, Lieni un Dāvi. Un tad es izdomāju – es likšu mūziku viņiem.

– Ko tev nozīmē KKc?
– Es tāds ļoti “cacains” esmu, man reti kur patīk. Man nepatīk cilvēki. Es nāku uz Kaņepi tad, kad te nav cilvēku – parasti svētdienās. Šī vieta man atgādina “Pulkvedi”, es uz turieni gāju svētdienās, vasarā, pa dienu, kad tur nebija neviena cilvēka. Markesu dabūju. Un te… te mazlietiņ ir kaut kāda “Pulkveža atrauga”. Te man vismazāk “krīt nervā” cilvēki. Tas ir nežēlīgi, ja?

– Nu nē, ir labi. Ja tavs dzīvesstāsts būtu filma, kā tu to nosauktu?
– Es tā nezinu…hmmm. Man nav ātras atbildes.

– Tu jau vari padomāt.
– Nu… tad parīt atbildēšu.

– Labi. Derēs. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc tu vispār piecelies no gultas un kaut kur dodies?
– Hmmm….Es varu savu dienas režīmu pateikt. Es mostos bez pulksteņa, apmēram astoņos, mazgājos, ēdu brokastis, kafiju es pie jums dzeru, mājās es kafiju nedzeru, dzeru tēju. Neskatoties uz to, ka man ir patiešām liela mūzikas kolekcija, mājās lielākoties man ir klusums. Es skatos ar tādu iekšēju riebumu uz cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs troksnis, kuriem ir vajadzīgs pūlis. Tie ir vāji cilvēki. Es katru dienu stundu, pusotru lasu. Bet klusumā. Man “mūzika fonā” ir nepieņemama. Vai nu es esmu klusumā, vai arī ļoti uzmanīgi klausos.

Man nevajadzēja gaidīt līdz parītam. Kad bijām beiguši sarunu un gājām prom, Visvaldis atzina, ka “Dzīves nogurušie” būtu visatbilstošākais nosaukums viņa dzīvei, ja tā būtu filma. Joseliani režijā.

KKC stāsti # ,