June 26, 2018
Viktorijai ir 22 gadi. “Es strādāju par pavāri,” viņa saka, “Man vienkārši patīk…

[ad_1]
Viktorijai ir 22 gadi. “Es strādāju par pavāri,” viņa saka, “Man vienkārši patīk gatavot. Man patīk pētīt ēdienu. Mazā Kaņepe es taisu “snekus”, ko var nogaršot Kaņepes Kultūras centra bārā.” Nākotnē Viktorija plāno pievērsties studijām un vairāk attīstīt savas radošās prasmes. Bērnībā viņa mācījās mūzikas skolā, zīmēja un dejoja, šobrīd Viktorijai tas “bišķiņ pietrūkst”. “Man šobrīd ir klusuma periods dzīvē”, viņa prātīgi nosaka, “Bet es saprotu, ka arī tādiem brīžiem ir jābūt.”

– Kā tu pirmoreiz nokļuvi KKc?
– Es neatceros, tas bija ļoti sen. Kaut arī man nav tik daudz gadu un Kaņepe nemaz arī nepastāv tik ilgi, man ir tāda sajūta, ka es te esmu jau ļoti sen. Es nācu uz dažādiem koncertiem, izstādēm, prezentācijām, vedu šurp draugus, arī no ārzemēm – paskatīties, kas šeit notiek. Pēc tam kaut kā tīri nejauši es sāku šeit strādāt.

– Ko tev nozīmē šī vieta?
– Ļoti daudz. Te ir ļoti dziedinoša atmosfēra. Cilvēki ļoti pieņem viens otru, ir ļoti labsirdīgi. Es uzaugu vidē, kur tā nebija. Man patīk šeit vienkārši atrasties. Es arī – līdzīgi kā daudzi kolēģi – varu teikt, ka “KKc ir manas otrās mājas”. Šī vieta pievelk cilvēkus ar noteiktu identitāti; KKc ir kā viena liela būtne, un es gribu būt ar to ilgi kopā.

– Kas tevi motivē piecelties no gultas un darīt kaut ko?
– Šis ir grūts jautājums. Es varu piedāvāt vai nu patiesu, bet “nesmuku atbildi”, vai arī izlaist šo jautājumu. Man jau kopš bērnības ir depresija, tāpēc, ja vien man nav jādodas uz darbu, es vienkārši nepieceļos. Es vienkārši guļu. Nekas nenotiek. Man vienkārši nav spēka piecelties. Es gribētu, lai man būtu spēks piecelties. Es ceru, ka nākotnē tā būs.

– Kā tu gribētu, lai cilvēki tevi atceras, kad tu būsi jau citā dimensijā?
– Man ir pilnīgi vienalga. Katrs cilvēks mani atcerēsies citādi. Katrs cilvēks taču ir kā atsevišķa pasaule un redz citos cilvēkos noteiktas šķautnes. Cilvēku uztvere taču ir dažāda. Es esmu ar mieru, es to pieņemu.

– Ja tu varētu būt jebkāda cita radība, nevis cilvēks, kas tu izvēlētos būt?
– Mani kopš bērnības fascinē plēsēji ar savu skaistumu, asajiem nagiem un garajiem zobiem; es varētu būt plēsējs. Varbūt lūsis.

………………………………………………

Viktorija is 22 years old. ‘ I work as a cook,’ she says ‘I just like to prepare food, to study food. At Mazā Kaņepe I also make snacks, that you can give them a try at the KKc bar’. In the future Viktorija plans to attend university and to develop her creative abilities. As a child, she danced, drew and also graduated from music school, which she now misses a bit. ‘At the moment, I have a silent period in my life,’ tells she, ‘but I understand that such things have their place to be’.

– How did you discover KKc?
– I don’t remember, it was long ago. Even despite the fact that I’m not old at all and KKc wasn’t there all the time, I have a feeling that I’ve spent here many years. I attended all sorts of concerts, exhibitions, presentations, took my friends here, even those from foreign countries – to show them what’s happening here. And then, completely by accident, I started to work here.

– What does this place mean to you?
– Many things. The ambience here is very soothing, healing. People really support each other and are kind. I grew up somewhere where it wasn’t like that. I just love to be here. As most of my collegues, I can say that KKc is my second home. This place attracts people of certain identity and it’s like one big living being, and I want to stay with it as long as I can.

– What makes you get up from bed and do anything?
– This will be a hard question. I can turn it down or offer a truthful but unpleaseable answer. Since childhood I have depression, so if I don’t need to work, I don’t get up. I just stay in bed. Nothing is happening. I just don’t have energy to get up. I want to have that energy. I hope I’ll have it in the future.

– How do you want people to remember you when you will go into another dimension?
– It absolutely doesn’t matter to me. Each person will remember me differently. Each person, as a separate realm, sees other persons’ characteristics individually. Everyone has their own perception of things. I’m in peace with that, I accept that.

– If you could be any other creature, not a human being, what creature would you choose?
– Since my early age, predator animals fascinated me with their beauty, sharp claws and long teeth. Maybe I could be a predator. Maybe a lynx, I kind of can relate to them and their hunting activities.

#kkchumans Written by Sanita Rībena. Translated by Viktorija Ohotņikova and Anna Grinka.


[ad_2]

KKC stāsti # ,