March 29, 2018
Šmits

Šmits ir DJ un pasākumu tehniskais vadītājs. Ja ir vajadzīga skatuve, skaņa, gaisma un viss pārējais, kas lielu pasākumu padara par iespējamu, viņš ir cilvēks, kurš visu prot gan saplānot, gan, ja nepieciešams, arī gluži fiziski salikt kopā. Tieši viņš ir uztaisījis Kaņepes Kultūras centra bāra leti. Vēl joprojām neatsaka, kad kāds no KKc viņam piezvana un saka: “Eu, Šmit, tu vari uztaisīt to un to?” Tiesa, pēdējā laikā Šmits biežāk uzturas Operā, kur atbild par izglītības programmu, taču vismaz dažas reizes gadā viņš uzspēlē pie mums. Arī rītnakt, 30. martā, Šmits spēlēs “to, kas viņam ienāks prātā – un tas pārsvarā ir pa druskai no visa kā”.

– Kā Tu pirmoreiz nokļuvi KKc, atceries?
– Kā es te pirmoreiz nokļuvu…hmmm. Ja es nemaldos, māsa mani te atvilka. Viņa ir sena Dāvja un Lienes draudzene. Tā nu es arī iepazinos ar Dāvi un Lieni.

– Pasākumu atceries?
– Oij. Man liekas, tas pat nebija nekāds īpašs pasākums, vienkārši piektdienas vakars. Pirms apmēram pieciem gadiem, es nesen kā biju atgriezies Latvijā. No 2009. līdz 2013. gadam es dzīvoju Toronto, augustā ierados. Jā, tas bija septembrī vai oktobrī, kad te pirmoreiz pabiju.

– Kā tu uztver šo vietu, kā tu to sajūti?
– Kā mājas. Es te diezgan dziļi esmu bijis iesaistīts, lejā uzbūvēju bāru, vēl citus darbus šeit esmu darījis. Līdz ar to es arī pazīstu daudzus cilvēkus, kas šeit ir. Es te varu ienākt jebkurā diennakts laikā, un ir garantēts, ka vienmēr satikšu vismaz dažas pazīstamas sejas. Tāda ģimeniska sajūta.

– Kas tevi mudina piecelties no gultas un kaut kur doties?
– Nu, parasti pačurāt vajag – tā ir pirmā lieta, kas no rīta ienāk prātā.

– Bet tādā mazliet plašākā kontekstā?
– Es nevarētu teikt, ka tā ir viena lieta, kas man liek celties no gultas. Visi tie ikdienas dzīves sīkumi, ko es piedzīvoju un kurus bieži vien mēs nenovērtējam vai neievērojam – tie nereti izrādās pats galvenais iemesls, kāpēc cilvēks no tās gultas izkāpj. Ārā spīd saulīte, nav zināms, cik ilgi spīdēs, ejam ārā pastaigāties! Kaut kas tāds.

– Ko tu gribētu, lai cilvēki raksta tavā nekrologā?
– (Dziļi un skaļi izelpo. Pēc tam iesmejas.) Es nekad par to neesmu domājis…Nū, varbūt kādu mīļu vārdu pasaka, par to kā es esmu ietekmējis vai kaut kādā veidā pieskāries viņu dzīvēm. Labi vai slikti. Parasti jau tie nekrologi tādi sausi ir: “Mūžibā aizgājis tāds un tāds”.

– Bet tu vari “izvēlēties” tagad.
– “Viņam patika dzīvot”. Jā, apmēram tā.

– Ja tava dzīve būtu filma, kāds nosaukums tai būtu?
– “Uzmanies, neiekāp!”

 

KKC stāsti # ,