March 21, 2018
Brigita

Brigita iznomā Kaņepes Kultūras centrs telpas. Vēl viņa māca cilvēkiem lindihopu savā studijā Swingdance.lv.

– Kā tu pirmoreiz nokļuvi KKc?
– Apmēram pirms četriem gadiem es gāju garām šai ēkai un nodomāju: “Vai, kāda veca māja!” Pēc kāda laika deju nodarbībām man vajadzēja atrast telpas un nezin kāpēc manā atmiņā izgaismojās tieši šī ēka. Tā nu es atnācu uz šejieni apvaicāties. Telpas bija pieejamas un vairākus gadus es šeit vadīju deju nodarbības.

– Ko tev nozīmē šī vieta?
– Es varētu teikt “skola”. Nu, sākumā, protams, nē – kamēr es vēl tikai nomāju telpas savām deju nodarbībām. Bet, kopš es šeit strādāju, es to uztveru kā “skolu”, kā vietu, kur iemācīties daudzas lietas, kuras citur varbūt ir pieejamas mazākā koncentrācijā.

– Piemēram?
– Kaut kāda veida brīvība. Kaut kāds gaisīgums. Kaut kāda paškontrole. Katru dienu tās lietas var būt citas. Tas mainās.

– Ja tu būtu pasaku valstībā un noķertu zelta zivtiņu, un viņa teiktu, lai tu ievēlies trīs vēlēšanās, un tu zinātu, ka “tas ir pa īstam”, ka tas notiks, ko tu vēlētos?
– Numur viens, es gribētu superspējas – nezinu vēl kādas, neprasi! Numur divi – vietu, kur tās superspējas varētu pielietot. Lai nav tā, ka man tās spējas ir, bet nav iespēju. Par trešo man būtu ilgāk jādomā.

– Kāds ir iemesls, kāpēc tu piecelies no gultas un dari kaut ko?
– (Ilgi domā) Es gribu dzīvot. Ar to es domāju, nevis vienkārši eksistēt, bet piepildīt to laiku, kas man ir.

– Ja tu rakstītu savu nekrologu, kas tajā būtu? Ko tu gribētu tajā redzēt?
– Es gribētu, lai tur tiktu pieminēts, ka es esmu bijusi sieviete. Es negribētu, ka tur tiktu pieminēts kaut kas saistībā ar manu profesionālo darbību. Man šķiet, ka tas nenosaka cilvēku. Nedefinē viņu. “Sieviete Brigita”. Punkts.

– Minimālisms.
– Es negribētu, lai mani apraksta kā personu, es drīzāk gribētu, lai ir aprakstītas sajūtas, ko es esmu citiem radījusi.

KKC stāsti #