February 7, 2020

Turpinām #kkchumans sēriju ar Kino Augusts vadītāju Madara. Veidot kino programmu, būt par producenti festivālam, atlasīt aktierus dažādām filmām – tas būtu tāds ašais šī-brīža Madaras curriculum vitae. Cilvēks – Darītājs, jo kaut ko neizdarīt, nu, nav Madaras stilā. Tomēr pāri visām “oficiālajām lietām”, mums Madara ir mīļš kolēģs, domubiedrs, draugs un acuraugs. No darba skrējiena apstāsies sarunai par jebko un ar jebko, jo Madara mīl cilvēkus tikpat ļoti, cik kino un “Svetlana” cepumus.

– Kas Tev ir Kaņepes Kultūras centrs?
– Visi droši vien to saka, bet… nē, zini, īstenībā, es neteikšu “mājas”, jo man mājas ir tukšas un tur neviena nav. Tāpēc Kaņepe nav mājas, bet tāds kā drošības spilvens, tīkls. Jā, te ir arī mans birojs un mans darbs, un šeit daru arī citas lietas, piemēram, strādāju ar “Komētu”. Bet šī ir arī tā vieta, par kuru zinu – te vienmēr būs tie cilvēki, kas bez piespiestības sajūtas būs vienkārši blakus. Šeit tu kā cilvēks nejūties apmaldījies.

– Kas tevi motivē jaunai dienai?
– Esmu ļoti liels produktivitātes frīks. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka man kaut kāda laimes sajūta ir piesaistīta produktivitātei… kas ir ļoti nepareizi. Nedariet tā (smejas). Tajā brīdī, ja neesmu produktīva, jūtos tā, it kā kaut kas nav kārtībā. Bet varbūt tieši tāpēc es ļoti mīlu gulēt, un…

– …būt “dārzenītī”?
– Jā, būt dārzenītī, bet tad vienmēr pienāk tas brīdis, kad jūtos ļoti neproduktīva, un tāpēc – nelaimīga. Bet, zini, tieši tāpēc man ārprātīgi patīk iet uz filmām kinoteātrī, tieši to es daru brīžos, kad gribu atslēgties – būt pilnīgi kaut kur citur, bet nejusties vainīga, ka neesmu produktīva. Jo kino – to es uztveru absolūti nopietni, vienmēr sēžu no sākuma līdz beigām, reizēm veicu pierakstus. Kino man ir tāda forma, kurā varu “ielavierēt” iekšā arī atpūtu. Drusciņ.

– Kāda būs Madara vecumdienās?
– Tā dāmīte, kas iet uz kino, koncertiem, izstādēm, kas bauda kulturālo dzīvi. Un kurai blakus ir Artūrs, tāds pats vecs, un mēs kopā lasām kaut kādas grāmatas, skatāmies filmas… tajā laikā gan jau skatīsimies VR ar mums jaunībā.

– Par ko jūties pateicīga dzīvē?
– Par cilvēkiem, par labiem darbiem, par skaistu kino. Par to, ka šodien ir tik viegli ceļot pa pasauli.

– Kas notiek pēc nāves?
– Man liekas, ka mēs vienkārši turpinām tusēt, tikai citur. Tomēr te rodas problēma, jo es domāju, ka mēs visi arī pārdzimstam. Domāju, ka mēs visi kaut kur “tur” satiksimies, baudīsim, atpūtīsimies. Iespējams, būs pat tāda paralēlā Kaņepīte, kurā būs mūsu Kaņepes cilvēku lociņš, un mēs arī būsim tur; pačilosim… un tad, piemēram, Anna ir paspējusi jau atdzimt, tipa – atkal darbiņš sauc, un viņai ir jāpārdzimst uz ilgu un laimīgu mūžu, un… then she is back. (smejas) Un tad tur kopīgi mēs dalīsimies ar savām pieredzēm visās dzīvēs, kas mums ir bijušas.

– Iedomājies – Tev nepiemīt tāda emocija kā bailes, Tev ir visi līdzekļi un spējas. Ko tu darītu?
– Hmm, tā ir liela brīvība – ja tev nav bail… Es paņemtu vairākus gadus “off”, paceļotu un nesatrauktos par produktivitāti.

 

KKC stāsti