February 5, 2020

Šoreiz par vecumdienām, karbonādēm un vienkāršām patiesībām parunājāmies ar mūsu bārmeni Rogu.  #kkchumans atgriežas uz ekrāniem!

– Kā tu pirmo reizi nokļuvi KKc, atceries?

– Pati pirmā reize bija tad, kad te vēl īsti nebija Kaņepes Kultūras centrs, bet bija kaut kāda ņemšanās, banketi. Nu, tiklīdz izvācās ārā skola (Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola), sākās Kaņepes Kultūras centra pirmā “virmošanās”, un es nācu te drusciņ palīgā.

– Kas tev ir KKc?

– Teikšu tā: sākumā man šī vieta likās tāds “puskoka lēcējs”, tāds – nu ko tad te… taisīs kaut kādu krogu, kaut ko te ņemsies un darīsies. Bet tagad tas viss ir ārprātīgi mainījies. Tagad – es apbrīnoju jebkuru cilvēku, kurš šeit strādā, jebkuru – līdz mazākajām mielēm. Jo tas prasa ārprātīgi lielu darbu un ieguldījumu no sevis. Šī vieta ir tāda, ka gaida jebkuru cilvēku… jebkuru.

– Ja par Tevi tiktu uzrakstīta grāmata, kā to sauktu?

– Es domāju… zini kā, es neiešu melot nedz sev, nedz cilvēcei. Teikšu tā kā ir: “Mans un mana pudeles brāļa ceļojums”.

– Kas Tevi motivē no rīta celties un doties ikdienā?

– Mana sieva un meita.

– Tev ir iespēja vakariņot ar jebkuru cilvēku, izdomātu vai īstu. Kurš tas būtu?

– Mana ģimene. Es bez ģimenes nebūtu nekas.

– Pabeidz teikumu: man reāli besī…

– …paģiras.

– Man arī. Kā iedomājies savas vecumdienas?

– Ā, par šo gan man ir vesels stāsts. Ja es nodzīvotu līdz tādam laikam, es varētu būt tas vecais, nu, tāds īgnais onkulītis, kurš pīpē marihuānu… tāds, kas savos astoņdesmit pliks skrien pa rudzu pļavu, un mani mazbērni prasīs: “Opim viss kārtībā?”, un tad atbilde būs: “Nē, nē, viss ir labi, viņš vienkārši jau cik gadus par bārmeni strādā, viss normāli”. Un tā es tur skraidīšu pa pļavu pliks mēnesnīcā un kliegšu “rumkolu? Jums rumkolu! Varbūt šņabīti?”

– Kas tevi pašlaik satrauc pasaulē?

– Godīgi, es uztraucos par to, ko mēs atstāsim saviem bērniem.

– Ja tu būtu ēdiens, kāds ēdiens tu būtu?

– Karbonāde. Cūkgaļas. Panēta. Ar sieru.

– Kas būs rakstīts Tavā nekrologā?

– Mīlu jūs visus.

– Par ko tu gribēji kļūt, kad biji maziņš?

– Par bundzinieku.

– Tad jau viss ir izdevies.

– Jā, diemžēl, jā (smejas)

KKC stāsti